Ievads
Latvija ir viena no Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kas gatavojās iestāties Eiropas Savienībā. Līdz ar to, Latvijas valdības galvenais uzdevums ir sasniegt atbilstību ES direktīvām iespējami īsā laika periodā. Pēdējo trīs desmitgadu laikā Eiropas Savienībā ir izstrādāta virkne direktīvu, kas saistītas ar virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību, un to kvalitātes uzlabošanu. Viena no būtiskākajām ir Eiropas Padomes direktīva 91/271/EEC Par pilsētu notekūdeņu attīrīšanu (OJ L 135, 30.05.91.), kas papildināta ar Direktīvu 98/15/EC (OJ L 67, 07.03.98.) (turpmāk – PNAD).
Virszemes ūdens kvalitāte ir definēta kā viena no Latvijas prioritātēm Nacionālā vides politikas plāna ietvaros ar uzsvaru uz ūdenstilpju eitrofikāciju, ūdeņu pārrobežu piesārņojumu un slāpekļa samazinājumu no punktveida avotiem. Ūdens kvalitātes nodrošināšana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem Latvijas nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā.
Trīs Latvijas lielākās pilsētas – Rīga, Daugavpils un Liepāja ir identificētas kā karstie punkti HELKOM Baltijas jūras apvienotās paplašinātās vides rīcības programmas ietvaros, līdz ar to, ūdens pakalpojumu infrastruktūras uzlabošana šajās pilsētās tika uzsākta jau 90-to gadu vidū.
Apzinoties, ka ievērojamas investīcijas un tehniskā palīdzība ir nepieciešamas, lai atjaunotu dzeramā ūdens un notekūdeņu sistēmas Latvijā, 1996. gadā tika izstrādāta stratēģija Ūdens apgāde un notekūdeņu attīrīšana mazās un vidējās pilsētās (800+), kura daļēji tika finansēta no Eiropas Savienības Phare programmas līdzekļiem. Patreiz Programmas 800+ īstenošanā galvenais uzsvars tiek likts uz atbilstības ar ES ūdens sektora direktīvām sasniegšanu.
Lai ieviestu katru no ūdens sektora direktīvām, ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi. Latvija, apzinoties šo izaicinājumu, ir izstrādājusi ES likumdošanas saskaņošanas plānu, kurā paredzēts saskaņot visas nepieciešamās ES likumdošanas prasības ūdens sektorā līdz 2002. gada beigām, nodrošinot izmaksu ziņā visietilpīgāko direktīvu prasību ieviešanu līdz 2015. gadam. Direktīvu ieviešanas ātrums Latvijā būs atkarīgs no finansu resursu pieejamības, maksātspējas un politiskās prioritātes, kāda tiks piešķirta ūdens pakalpojumu infrastruktūras uzlabošanai.
Šis stratēģiskais dokuments nosaka veidu, kā Latvija plāno ieviest PNA direktīvas prasības, kā arī ietver nodaļas, kas apraksta plānotos pasākumus, izmaksas un laika grafiku.
Vadoties no tehniskiem, institucionāliem, finansiāliem un ekonomiskiem apsvērumiem, tiek plānots apvienot PNA direktīvas un Dzeramā ūdens direktīvas prasību ieviešanu. Saskaņā ar 800+ stratēģiju, investīcijas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmās nevar tikt nodalītas, un, līdz šim, visi infrastruktūras projekti Latvijā abos sektoros tikuši ieviesti kopīgi. Šī pieeja tiks izmantota arī nākotnē, tādejādi ieviešot abu augstākminēto direktīvu prasības 88 Latvijas pilsētās, kas ir sadalītas trīs kategorijās. Pirmajā kategorijā ir iekļautas Rīga, Daugavpils un Liepāja – pilsētas, kurās cilvēkekvivalents (c.e. - plaši pielietota organiskā piesārņojuma mērvienība, kas ir vienāda ar vidēji viena cilvēka radīto piesārņojumu vienā dienā) pārsniedz 100 000, otrajā kategorijā ir iekļautas 20 pilsētas kurās c.e. pārsniedz 10 000 un trešā kategorija – 65 pilsētas ar c.e. virs 2000. Mazākām pilsētām tiks nodrošināta atbilstoša notekūdeņu attīrīšana saskaņā ar PNAD prasībām.
Abu direktīvu prasību ieviešana plānota attiecīgi līdz 2008., 2011. un 2015. gadam. Kopējie aprēķinātie investīciju apjomi PNA direktīvas ieviešanai Latvijā pārsniegs 615 milj. eiro laika periodā no 1999. līdz 2015. gadam.