Latvijā pilsētu politika netiek atsevišķi izdalīta. Pilsētu attīstības jautājumi ir daļa no kopējās valsts reģionālās attīstības politikas, kuras mērķis ir nodrošināt līdzsvarotu teritoriālo attīstību. Reģionālās politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam ir nacionāla līmeņa stratēģiskais dokuments, kas nosaka reģionālās politikas attīstības prioritātes, virzienus, atbalsta pasākumus visām Latvijas teritorijām, kā arī sasniedzamos rezultātus vidējā termiņā.
Uz 2025.gada sākumu tikai 4 no 81 Latvijas pilsētām ir vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju (Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava). Latvijas lielākā pilsēta ir Rīga (610 780 iedzīvotāji), mazākā – Durbe (487 iedzīvotāji)[1].
Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums 10 lielākajām Latvijas pilsētām piešķir valstspilsētas statusu (Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils).
Hierarhiski augstākais ilgtermiņa attīstības plānošanas dokuments valstī ir Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam (turpmāk – “Latvija 2030”), kuru Latvijas Republikas Saeima apstiprināja 2010.gada 10.jūnijā. Saskaņā ar „Latvija 2030” noteikto teritoriāli Latvijas reģionālās politikas centrā ir izvirzīta nozīmīgāko pilsētu jeb attīstības centru mērķtiecīga attīstīšana un nostiprināšana visā Latvijas teritorijā kā instruments līdzsvarotākai valsts attīstībai, to izaugsmei labvēlīgi ietekmējot arī apkārtējo lauku teritoriju attīstību, kā arī reģionu un pilsētu konkurētspējas stiprināšanai starptautiskā mērogā. “Latvija 2030” definē 30 starptautiskas, nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru[2] tīklu kā valsts apdzīvojuma struktūras pamatu, ko nepieciešams stiprināt, lai veicinātu reģionu attīstību un samazinātu pašreizējo pārmērīgo resursu koncentrāciju ap galvaspilsētu. Attīstības centru tīkls “Latvija 2030” izstādes ietvaros noteikts, ņemot vērā apdzīvoto vietu lielumu, attīstības rādītājus un izaugsmes potenciālu, pakalpojumu klāstu (t.sk. valsts pārvaldes reģionālo struktūrvienību izvietojumu), apkalpes teritoriju un atrašanās vietu, kā arī balstoties uz plānošanas reģionu attīstības plānošanas dokumentiem. Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027.gadam cita starpā nosaka vispārējo ietvaru teritoriju attīstībai vidējā termiņā, savukārt Reģionālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam paredz atbalsta pasākumus iepriekšminētajiem 30 attīstības centriem, kā arī pārējām valsts teritorijām.
Šo centru loma palielinājās pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas 2021. gadā, kad nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centri tika izveidoti kā plašāku lauku teritoriju administratīvie centri, nodrošinot sabiedriskos pakalpojumus, darba un brīvā laika iespējas arī lauku iedzīvotājiem, tādējādi stiprinot pilsētu un lauku teritoriju savstarpējās attiecības.
Eiropas Savienības fondu 2021.-2027.gada plānošanas perioda normatīvo dokumentu ietvaros Eiropas Parlamenta un Padomes 2021.gada 24.jūnija Regulas (ES) 2021/1058 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu 48. par Kohēzijas fondu[3] (turpmāk – ERAF/KF regula), kā arī tās 11. panta 1. punkts nosaka, ka, lai risinātu ekonomiskās, vides, klimata, demogrāfiskās un sociālās problēmas, ERAF atbalsta integrētu teritoriālo attīstību, kuras pamatā ir attiecīgas teritoriālās vai sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģijas, kas ir vērstas uz pilsētu teritorijām, tostarp funkcionālajām pilsētu teritorijām (“ilgtspējīga pilsētu attīstība”). Saskaņā ar ERAF/KF regulas 11. panta 2. punktu vismaz 8% no ERAF resursiem valsts līmenī saskaņā ar mērķi “Ieguldījumi nodarbinātībā un izaugsmē”, izņemot tehnisko palīdzību, tiek piešķirti ilgtspējīgai pilsētu attīstībai.
Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārejas fondu un Eiropas Jūrlietu fondu. , Zivsaimniecības un akvakultūras fonds un finanšu noteikumi tiem un Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam, Iekšējās drošības fondam un Robežu pārvaldības finansiālā atbalsta instrumentam un Vīzu politikai[4] 1.pielikuma 3.tabulai viens no teritoriālajiem ieguldījumu veidiem ir funkcionālās pilsētu teritorijas. Atbilstoši tam Latvija piesaista ES fondu 2021.-2027.gadam atbalstu pašvaldībām, veicot ieguldījumus gan pilsētās, gan pieguļošajās lauku teritorijās.
Plānošanas reģionu attīstības programmās noteiktas pilsētu funkcionālās teritorijas, kas var pretendēt uz šo atbalstu.
Pilsētu funkcionālās teritorijas Latvijā noteiktas saskaņā ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātu metodiku, kas balstīta uz OECD un EK kopīgo definīciju. Pieeja paredz, ka pilsētu funkcionālās teritorijas ir nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centri (pilsēta) atbilstoši stratēģijā “Latvija 2030” noteiktajam un to apkārtējās teritorijas, starp kurām ir kopīgs pakalpojumu tīkls vai ikdienas darbaspēka migrācija[5]. Plānošanas reģionu attīstības programmā nosakot pilsētu funkcionālo teritoriju, tiek piedāvāta šāda pieeja, pieļaujot, ka teritorija tiek iekļauta kādā konkrētā ietekmes areālā, lai gan centru ietekmes ir dažāda mēroga un savstarpēji pārklājas:
- kombinēt vidējo pārvietošanās laiku 40 minūšu rādiusā ar ikdienas darbaspēka migrācijas datiem;
- kā papildu kritēriju izmantot pakalpojumu tīklu pašvaldībās (blīvi apdzīvotajās vietās), ko ietekmē apdzīvojums, sasniedzamība (attālums no attīstības centra, pārvietošanās ilgums) un pakalpojumu apkalpes mērogs. Izmantojot šo papildu kritēriju, tiek sašaurināts 1.punktā potenciālais ietekmes areāls.
Pilsētu funkcionālo teritoriju pieeja galvenokārt tiek piemērota Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–2027.gadam 5.1.1. specifiskā atbalsta mērķa “Vietējās teritorijas integrētās sociālās, ekonomiskās un vides attīstības un kultūras mantojuma, tūrisma un drošības veicināšana pilsētu funkcionālajās teritorijās” ietvaros.
Plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību attīstības plānošanas dokumenti (ilgtspējīgas attīstības stratēģijas (ilgtermiņa dokumenti) un attīstības programmas (vidēja termiņa dokumenti)), cita starpā, precīzāk nosaka pilsētu un lauku teritoriju potenciālu un to lomu vietējā un reģionālā mērogā, kā arī identificē konkrētas rīcības un investīciju projektus.
[1] Dati par iedzīvotāju skaitu – Centrālā Statistikas pārvalde, https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/tabulas/rig040-iedzivotaju-skaits-pec-tautibas.
[2] Rīga, Jūrmala, Liepāja, Ventspils, Jelgava, Jēkabpils, Ogre, Valmiera, Daugavpils, Rēzekne, Kuldīga, Talsi, Tukums, Saldus, Dobele, Bauska, Aizkraukle, Sigulda, Cēsis, Limbaži, Smiltene, Alūksne, Gulbene, Valka, Balvi, Preiļi, Līvāni, Ludza, Krāslava, Madona.
[3] https://www.esfondi.lv/normativie-akti-un-dokumenti/2021-2027-planosanas-periods/nr-2021-1058-eiropas-parlamenta-un-padomes-regula-es-par-eiropas-regionalas-attistibas-fondu-un-kohezijas-fondu
[4] https://www.esfondi.lv/normativie-akti-un-dokumenti/2021-2027-planosanas-periods/nr-2021-1060-eiropas-parlamenta-un-padomes-regula-es
[5] a) kopīgs pakalpojumu tīkls – pakalpojumu, kuri saistīti ar pašvaldību autonomo funkciju izpildi, kā, piemēram, sociālās palīdzības pakalpojumi, veselības aprūpes pakalpojumi, izglītības iegūšana, ar komunālo pakalpojumu nodrošināšanu saistīti pakalpojumi, palīdzības sniegšana dzīvokļa jautājumu risināšanā, administratīvie pakalpojumi utml., izvietojums, ko nosaka apdzīvojums, sasniedzamība (attālums no attīstības centra, pārvietošanās ilgums) un pakalpojumu apkalpes mērogs.
b) ikdienas darbaspēka migrācija – ne mazāk par 15% no nodarbinātajiem iedzīvotājiem strādā attīstības centrā, izņemot Rīgas pilsētas gadījumā, kur tiek vērtēti ne mazāk kā 50% no nodarbinātajiem